Ausu akupunktūras plāksteru terapija radās senajā Ķīnā un ir ausu akupunktūras evolūcija. Vēstures ieraksti liecina, ka *Huangdi Neijing* (Dzeltenā imperatora iekšējais kanons) satur diskusijas par attiecībām starp ausu un ķermeņa iekšējiem orgāniem un meridiāniem, liekot teorētisko pamatu ausu akupunktu terapijai. Laika gaitā prakse tika nepārtraukti pilnveidota, galu galā veidojot visaptverošu teorētisko sistēmu. 20. gadsimta 60. gados ķīniešu ārsts Li Dzjači izgudroja "ausu akupunktu presēšanas{4}}plāksteru terapiju"-metodi, kas ietver specifisku zāļu sēklu vai granulu uzlikšanu ausu akupunktiem, lai ar spiediena stimulācijas palīdzību panāktu terapeitisku efektu. Šis jauninājums būtiski veicināja ausu akupunktu terapijas popularizēšanu un attīstību.
Ausu akupunktu plāksteru teorētiskā bāze galvenokārt sakņojas tradicionālās ķīniešu medicīnas (TCM) hologrāfijas teorijā. Šī teorija apgalvo, ka auss kalpo kā hologrāfisks ķermeņa iekšējo orgānu un sistēmu mikrokosms ar daudziem akupunktiem, kas ir sadalīti pa ausīm, kas atbilst dažādām ķermeņa daļām. Šo akupunktu stimulēšana var regulēt orgānu darbību, atbloķēt meridiānus un veicināt *qi* un asinsriti, tādējādi palīdzot novērst un ārstēt slimības.
